07.03.2021

Tiešsaistes koncerta rogramma veidota ap centrālo darbu, izsmalcinātā intelektuāļa un dzīves baudītāja itāļu avangardista Lučāno Berio (Luciano Berio, 1925- 2003) “A-ronne”. Autors saka: “A-ronne" ir teksta vokalizācija un tā pārveidošana uz kaut ko ļoti pirmatnēju, bet vārdos grūti nodefinējamu. Vispār tas ne tuvu nav skaņdarbs tradicionālā izpratnē, lai gan strukturālie paņēmieni nereti ir gluži ierasti: piemēram, modulācijas, intonācijas, īpaši traktētas aliterācijas, skaņas un trokšņa attiecības, reizumis arī standarta melodijas, polifonija un heterofonija. "A-ronne" muzikālais pamats ir pamatu pamats tai ziņā, ka tas sastatāms ar ikkatra pieredzi no ikdienas saziņas līdz aktiera runai, kur būtiskas ir izteiksmes nianses un fiksēti mainās nozīmes. Tāpēc man labpatīk skaņdarbu definēt kā dokumentāru Edoardo Sangvineti (1930–2010) dzejoļa versiju – tai nozīmē, kādā runājam par kādas gleznas vai eksotiskas valsts dokumentāru atveidu. Sangvineti dzejolis, kas, pārlikts mūzikas valodā, izlasāms daudzējādi, šeit ir nevis mūzikas teksts, bet drīzāk teksts, kas pētāms, kas ģenerē dažādas vokālas situācijas un izteiksmes. Visbeidzot, "A-ronne" vienlīdz ir tāds kā madrigale rappresentativo, t. i., tāds kā “klausāmais teātris”, kāds bija pazīstams 16. gadsimta Itālijā, un arī vizuālās mākslas naivisma līdzinieks. Lai cik izvērstas ir piedāvātās situācijas, tās allaž ir reducējamas uz tādām, kas uzskatāmas par elementārām un saistās ar atpazīstamām, ierastām un nepārprotamām sajūtām: uz saietiem, uzrunu, kas veltīta laukumā sanākušam pūlim, vizīti pie psihoterapeita, grēksūdzi, kazarmām, guļamistabu un tamlīdzīgi."
Sangvineti dzejolis tiek atkārtots reizes divdesmit, un gandrīz ikreiz – no sākuma līdz beigām. Tiek piedāvāti trīs motīvi: pirmajā daļā – sākums, otrajā vidus, un trešajā – noslēgums. Dzejolis strikti sakņojas citātos, kas, tulkoti dažādās valodās, nāk no Jaunās Derības Jāņa Atklāsmes grāmatas (latīniski un grieķiski), arī Lutera vāciskojumā un pārlikumā Gētes “Faustā”, līdz Eliota dzejas rindām; no Dantes teksta līdz komunistu manifesta pirmajai rindiņai; no Barta esejas par Bataju līdz pirmajam alfabēta burtam (a, alpha, aleph) un līdz pēdējam burtam 'ronne', kas senos laikos pēc ‘z’ noslēdza itāļu alfabētu.

Programmā arī trīs jauno latviešu komponistu skaņdarbu pirmatskaņojumi – Alise Rancāne, Agita Reķe un Evija Skuķe ir radījušas skaņdarbus, zinot, ka tos atskaņos vienā programmā ar Berio “A-Ronne”, un met tuvākus vai tālākus tiltus ar šo maģistrālo darbu.

Alise Rancāne - "ars magna" (2020)
Komponiste aizņēmusies skaņdarba nosaukumu no Raimunda Lullija (Ramon Llull, 1232 – 1315/16) darba "Ars magna et ultima" jeb 'Pēdējā lielā māksla' (1305). Lullijs ir viduslaiku filozofs un mistiķis, kurš savā darbā tiecas algoritmiskot filozofiskas patiesības. Mācoties izmantot šos algoritmus un ejot cauri dažādiem Lielās Mākslas līmeņiem, tās apguvējam iespējams rast atbildi uz jebkuru filozofisku jautājumu. Alise pagaidām ir pie 1. līmeņa un spēj nokļūt pie tādām atklāsmēm kā "patiesība ir patiesa" un stingri nosoda domu, ka patiesība varētu būt melīga vai saldkaisla. Šīs atklāsmes ir pamats skaņdarbam korim.
Tam pretstatīts Karlo Džezualdo (Carlo Gesualdo, 1566 – 1613) madrigāla "Beltà poi che t’assenti" (1611) teksts. Džezualdo, kurš pazīstams ne tikai kā komponists, bet arī savas mīļotās sievietes un viņas mīļākā slepkava, īpaši pievērsies mokpilnas mīlestības lirikai. Skaņdarbā izmantotais madrigāla teksts ir viens no šīs grūtsirdīgās mīlestības paraugiem.

Agita Reķe - "Ievainots putns" Latvijas Radio korim un elektronikai (2020)
Komponiste stāsta: “Pirms sāku rakstīt šo darbu, man bija aptuvena nojausma par to, kādu tekstu es vēlētos izmantot. Zināju, ka vēlos tekstu latviešu valodā, mazliet abstraktu, bet skaistu. Kā arī dzejnieku, kura dzeja vēl nav bijusi ietērpta muzikālā veidolā. Tā nu es izvēlējos Toma Treiberga dzeju, kas sākas ar tekstu ''Vajadzētu iet gulēt, bet es vēl sēžu tepat, lejā, dārzā, pie galda''. Daudzviet skaņdarbā izvēlējos atstāt tekstu dzejas veidolā, lai saglabātu tā būtību. Šis dzejolis mani uzrunāja pilnībā un palīdzēja veidot kopējo darba atmosfēru. Kopumā, manās interesēs bija izveidot atmosfērisku darbu, kas mijās ar patiesu dzeju un emocijām.”

Evija Skuķe skaņdarbā "fff " (2020) attēlojusi neveiksmīgus centienus izrauties no radošā sastrēguma, kas radies, darbojoties monotonā ikdienā ilgstošu laiku. Reti ir tie brīži, kad ārējā fasāde pilnībā attēlo iekšējās pasaules notikumus. Toties, kad iekšpusē notiekošās negāciju vētras atspoguļojas ārpusē, mūsdienu sabiedrībā tas vairs nav pieņemami. Sarkasms nomāc patiesību, bet patiesība tiek uztverta par abstraktu neiespējamību. Tādējādi jebkura pašizpausme kļūst par mokpilnu procesu, kas tiek uztverts kā joks. Nekas vairs nav patiesi īsts, līdz ar to pilnīgi viss kļūst vienlīdz īsts.
“Es esmu mirusi jau vairākus gadus.
Ne jau pa īstam, bet iekšpusē.
Guļu aprakta zem ikdienas notikumiem.
Mans smaids ir pilns ar dubļiem un manus smieklus pārklājusi rūsas kārta.
Vēroju, kā garām paskrien sportisti parkos un kā mūziķi taisa troksni ap katru savas dzīves mazāko notikumu.
Es nebaidos no nāves, es baidos no tukšas dzīves.
Es baidos iesprūst savā ķermenī un nevarēt tikt laukā no iestaigātām, bet vairs nederīgām sliedēm.
Es baidoties palieku guļus un skatos iekšā klusumā ar forte fortissimo skatienu, kas piedārdina manas istabas sienas ar nevienam nedzirdamu izmisumu.”

 

Skaņu režisors – Normunds Slava
Video režisors – Gints Fārenhorsts

Koncerts notiek sadarbībā ar VSIA "Latvijas Koncerti", pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Projekta partneris - "HDPD Productions & Dreams"
Kultūras informācijas sistēmu centrs nodrošina koncerta ieraksta saglabāšanu ERAF projekta “Kultūras mantojuma satura digitalizācija (1. kārta)” ietvaros.

 

Latvijas Radio koris un diriģents Kaspars Putniņš uzstāsies tiešsaistes koncertā JVLMA Mūsdienu mūzikas festivāla deciBels ietvaros
Latvijas Radio koris un diriģents Kaspars Putniņš uzstāsies tiešsaistes koncertā JVLMA Mūsdienu mūzikas festivāla deciBels ietvaros