18.03.2019

Deivids Karlins [David Karlin], 2019. gada 16. marts

 Visās Baltijas valstīs pastāv spēcīga koru tradīcija. Jau pirms spēru kāju Sv. Jāņa baznīcā Rīgā, es labi zināju, ka Latvijas Radio koris ir viens no pašiem labākajiem. Arī komponistu Tigrana Mansurjana (Tigran Mansurian) un Džeimsa Makmilana (James MacMillan) talants man nebija svešs. Taču, pirmo reizi redzot šos 24 dziedātājus mazā telpā, bez pavadījuma, es sapratu, ka tādai pieredzei nebiju gatavs.

Tas, kas šo kori paceļ pāri ierastajam, ir skaņu mijiedarbības kvalitāte. Viņi ir bez šaubām izcili dziedātāji jau katrs inidividuāli. 90 ar mūziku piepildītu minūšu laikā, katrs no kora dziedātājiem izpildīja vienu vai vairākus solo dziedājumus. Vakara trūkumus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kad trīs vai seši koristi dziedāja kopā, viņu sasniegtā harmonija ikkatram izdziedātajam vārdam piešķīra unikālu spēku. Līdz ar pirmajām Mansurjana “Jūras” (“The Sea”) notīm, ar ko tika atklāts koncerts, tapa skaidrs, ka diriģents Sigvards Kļava starp sekcijām ir attīstījis tādu līdzsvaru, kas pielīdzīnāms līdz mikrometram precīzam inženiera veikumam. Basiem kļūstot arvien zemākiem, pamatnotis noturējās spēcīgas kā laika izturīgs granīts. Tenori skanēja nepiespiesti spēcīgi; altu balsis ritmiski plūda maigas kā samts. Soprāni brīžiem uzdzirkstīja šajā balsu kokteilī, brīžiem viegli pacēlās tam pāri, kas īpaši labi piestāvēja otrajam Mansurjana skaņdarbam “Putns no Austrumiem” (“The Bird of the East”). Altu un soprānu noturētās notis bija izsmalcinātas, tomēr šis laicīgo dziesmu pāris veidoja vien ievadu nopietnajiem garīgajiem dziedājumiem, kas sekoja tālāk.

Borisa Pasternaka “Doktoru Živago” rietumu valstīs vislabāk pazīst Deivida Līna (David Lean) romantiski episkās filmas atveidojumā, taču “Doktors Živago” ir ievērojams ne tikai pateicoties Omāram Šerifam (Omar Sharif); tas ir arī nopietns dzejas cikls. “Lieldienas” (“На Страстной”, bustiskā tulkojumā “Par kaislību”) ir saviļņojošs nāves un augšāmcelšanās drāmas attainojums. Kļava bija dziļi iestaistījies abās “Lieldienu” interpretācijās, kas tika izpildītas šajā koncertā. Pirmajā no tām Krievijā dzimušais Alfrēds Momotenko parādīja, kā dažādas balsis sarunājas un savijas kopā. Tajā apvienojās daudzpusīgas noskaņas un emocijas. Šis nepārprotami ir koris, kam nav nepieciešams orķestris, lai radītu spriedzi. Tehniski sarežģītā, plaši sadalītā daudzbalsība būtu kļuvusi par nepārvaramu šķērsli jebkuram mazāk spējīgam korim, kas vēl nav sasniedzi savu profesionālo spēju virsotni; [Radio koris] turpretim radīja patiesi īpašu stāstu. Latviešu komponista Artura Maskata “Lieldienu” muzikālā interpretācija parādīja, kā tas pats dzejolis var kļūt par iedvesmu pavisam citādai mūzikai - mazāk dramatiskai, taču dedzīgākai, ticības piepildītai. Šīs apdares izpildē korim pievienojās tenors Mihails Čuļpajevs un perkusionists Ivo Krūskops, kurš galvenokārt spēlēja uz dažādu formu zvaniem. Maskata mūzika bija kā brīnišķīgs kaislības un atvieglojuma paisums un bēgums, kurā priekšpēdējā dzejas rinda izskanēja ar milzu spēku.

Visaizraujošākais skaņdarbs bija Ērika Ešenvalda “Es rakstu”. Tā bija mūzika, kurā katrs nākošais vilnis nāca ar aizvien lielāku spēku un katrs pēkšņa miera mirklis vairoja tik nepieciešamo atelpu. Brīdī, kad šķita, ka Ešenvalds jau ir parādījis visu, ko var, viņš pierādīja, ka kļūdies - darba kulminācija burtiski “nogāza no kājām”.

Lūgšana latīņu valodā “Ora pro nobis” Jura Karlsona apdarē korim sniedza vēl vienu veidu, kā parādīt savu virtuozitāti. Neticami ātra vārdu “Virgo sacrata” atkārtošana savijās kopā sarežģītā, galvu reibinošā poliritmā un tad pārvērtās izteiksmīgā muzikālā tematikā, kas savā ziņā atgādināja Āfrikas tradicionālo mūziku. Šī nošu straume viegli būtu varējusi pārvērsties nesaprotamās klaigās, taču Latvijas Radio kora profesionalitāte ir tik liela, ka tīrs, ar nodomu piepildīts skanējums tika noturēts no sākuma līdz beigām.

Pēc tik dzirksteļojošiem skaņdarbiem, Džeimsa Makmilana (James MacMillan) “Misere” šķita gandrīz garlaicīga, taču patiesībā tā bija iespēja no jauna pārliecināties, kas ir skaistums - krāšņi susakordi un daudzslāņains skanējums. Kaut arī šis ir ļoti dievbijīgs skaņdarbs, nav jābūt ticīgam, lai izprastu tā garīguma dziļumus. Pēdējam patiesa prieka uzliesmojumam sekoja vēl vairākas suspensijas, kas noslēdzās ar stindzinošu klusumu - piemērotu noslēgumu koncertam ar nosaukumu “Dievišķais klusums”.

Deivida braucienu uz Rīgu sponsorēja “Live Riga”.

 

Foto: Daina Geidmane