27.02.2019

Endrjū Vaits [Andrew White], 2019. gada 14. februāris

Lai gan performances mākslas kustība eksistē jau vairākas dekādes, tā joprojām ir kā jaunums ikreiz, kad šāda izrāde parādās programmā. Doma par reibinošu dažādu mākslas formu - plastikas, vizuālās mākslas, mūzikas, teātra - sajaukumu aizvien ir eksistējusi, taču parasti to apvienojums beigās veido vien homogēnu kopumu.

Performances mākslinieki, savukārt, dod priekšroku izrādes sadalīšanai piesardzīgi veidotās daļās tā, lai skatītāji pamanītu ikkatra snieguma atsķirtību. Šāda pieeja var izjaukt jebkuru iecerēto efektu, taču tā var arī brīnišķīgā veidā atbrīvot skatītāja/klausītāja prātu.

Dāņu producentu apvienības “Hotel Pro Forma” dibinātāja Kirstena Dēlholma [Kirsten Dehlholm] savu iestudējumu “NeoArctic” uz Kenedija centru ir atvedusi tikai uz dažām dienām. Uz “NeoArctic” skatuves ciešā sadarbībā apvienojas tēli, gaismas, kostīmi, piesardzīgas kustības un intensīvi skaisti Latvijas radio kora dziedājumi, radot vēl nepieredzētu un pārdomas raisošu vakaru. Katram elementam ir sava loma, katrs elements vienlaikus piesaista un novērš uzmanību. Un, lai gan maņas dažbrīd tiek pārslogotas, tā ir pieredze, kas mums atgādina par vērtību it visā, no gaisa līdz putekļiem un dubļiem.

Darba pamatā ir fakts, ka Arktika vairs nav plaša, neieņemama ledus sega; tā ir pārvērtusies okeānā. Kuģi viegli ceļo cauri šai slavenajai ziemeļrietumu ejai un izlūki kaļ plānus, kā izmantot naftu, kas līdz šim jaunajam laikmetam nebija pieejama. Šo laikmetu sauc Antropocēns, tādejādi atspoguļojot mūsu lomu jauno klimatistiko apstākļu izveidē.

Doma par globālajai sasilšanai veltītu izrādi varētu šķist nepārliecinoša - kā kaut kas līdzīgs 3. klases skolēnu izrādei, kurā kaimiņu meita uzstājas polārlāča kostīmā, taču Dēlholmas rūpīgais darbs, kas sakņojas gan zinātnē par klimata pārmaiņām, gan atkailinātās emocijās par izmaiņām dabā, mērķē augstu un kopumā sasniedz tā mērķus.

Annes Metes Fiskeres Langkjēras [Anne Mette Fisker Langkjer] veidotais izrādes iekārtojums sākumā šķiet maldinoši vienkāršs - virs skatuves izkārti plaši balti palagi, saburzīti palagi aisedz rampas ugunis, taču tiklīdz sākas izrāde, šie palagi pārvēršas par ekrānu pār kuru plūst video dizaini katram no 12 dziedājumiem. Palagiem sākot sakristies, mums mums tiek atgādināts par masīvās ledus segas kušanu. Peldošu ledus gabalu projekcijas stāsta par to, kā tiek iznīcināts viens no svarīgākajiem mūsu [planētas] temperatūras regulētājiem.

Latvijas Radio kora dziedātāju grupa uz skatuves uznāk fantastisku tērpu buķetē, ko modelējis Pakistānas vācu mākslinieks Vali Muhameds Barehs [Wali Mohammed Barrech]. Dziedātāji mirdz un kvēlo no gaismu atstarojošiem audumiem austajos tērpos. Izrādes beigās dziedātājiem mugurā ir modificēti ziemas ietērpi; tādejādi tie paši kļūst par ekrāniem skaistu apdraudētu mikroskopisku dzīvības formu un embriju attēlu projekcijām.

Iestudējuma mūzika ir ļoti daudzveidīga - no viduslaiku stila korāļiem līdz pārsteidzoši sarežģītiem un skaistiem mūsdienīgu toņu sajaukumiem, kas Islandes rakstnieka Sigurjona Birgira Digurasena [Sigurjón Birgir Sigurðsson], pazīstama arī kā Sjona [Sjon], rakstītos tekstus padarīja vēl aizraujošākus. Katrs dzejolis ir veltīts vienam no trīs tematiem - graudiem, tvaikiem un stariem - un retos, bieži atkārtotos vārdos stāsta par to, cik vērtīgas var būt pat visikdienišķākās mūsu pasaules daļiņas.

Dziesmu cikla mūziku radīja divi komponisti - Anglijas Endijs Stots [Andy Stott] un latvietis Krists Auznieks (kurš, pateicoties mūsu neticamajai veiksmei, šobrīd dzīvo Ņujorkā!). Režisore Dēlholma lūdza Stotu un Auznieku katru strādāt atsevišķi ar 6 dzejoļiem, kā rezultātā ir tapusi mūzikas stilu daudzveidība, kas, iespējams, satricinās un atsvešinās tos, kuru izpratne par klasisko mūziku aprobežojas ar patētisku, gadsimtiem senu WETA 90.9 [Vašingtonas klasiskās mūzikas stacija]. Stota darbā atspoguļojas nepārprotama tehno un house mūzikas ietekme un vairāk nekā viens cieņas apliecinājums Braiena Eno [Brian Eno] eksperimentiem ambienta mūzikā. Auznieka mūzikas fokuss ir tradicionālāks, līdz ar to viņa sniegums Kenedija centra koncertzāles regulārākajiem apmeklētājiem izklausīsies daudz tuvāks.

Vēl viena inovācija šajā iestudējumā ir ar balsi radītas elektriskās skaņas izmantošana, kas veidoja baisas reverberācijas un 12 cilvēku korim uz skatuves ļāva mijiedarboties un sajaukties ar pašu balss skaņām. Tos, kuri pieraduši pie ierastajiem, statiskajiem mākslīgās skaņas ierobežojumiem, kad cilvēks satiekas ar būmboksu un zaudē, iedvesmoss redzēt, kā, rūpīgā Kaspara Putniņa muzikālajā vadībā, beidzot tiek izmantots pilns tehnoloģiju potenciāls.

Šāda unikāla pieredze ir reta, un tieši tādēļ, ka tā ir reta, man ir viens liels ieteikums Kenedija centra “Pasaules skatuves” programmas veidotājiem: lūdzu, uzrunājiet skatītājus pirms izrādes, lai noskaņotu vietējo, tradicionālo auditoriju retajiem brīnumiem, kurus tie pieredzēs. Sašutumā par “Neoarctic” vairāki skatītāji pameta zāli - tā ir milzīga garām palaista iespēja. Sarunas pēc izrādes strādā labi, ja jūs uzņemat tradicionālu iestudējumu - nevienam nav nepieciešams ievads. Bet, kad jūs piedāvājat kaut ko tik novatorisko, Kenedija centra auditorija ir pelnījusi iespēju iepazīt jaunas pieredzes, ar īsa ievada stāsta palīdzību par izcilo sniegumu, kas tūlīt sāksies.

NEOARCTIC