24.09.2019

 Līgas Rušenieces saruna ar Armēnijas vēstnieku Baltijas valstīs Tigranu Mkrtčjanu

- Pēc jūsu iniciatīvas Latvijas Radio koris izveidojis programmu Komitass Liturģija. Armēņu garīgie dziedājumi, kas tiks atskaņota piektdien, 20. septembrī, Sv. Jāņa baznīcā Rīgā. Ar šo projektu arī Latvijā, līdzīgi kā daudzviet pasaulē, tiek atzīmēta Komitasa jeb īstajā vārdā Sogomona Sogomonjana (1869-1935) 150 gadu atcere.

- Armēņiem ir daži pīlāri jeb balsti, uz kuriem perfekti tiek prezentēta mūsu kultūra. Viens no šādiem balstiem ir 10. gadsimta armēņu mūka un dzejnieka, arī komponista Narekas Grigora Žēlabu grāmata, un Narekas Grigors (951-1003J ir viens no «atslēgas personām» armēņu kultūrā. Otra izcila personība ir armēņu priesteris, mūsdienu armēņu klasiskās mūzikas aizsācējs un komponists Komitass, kurš dzīvoja desmit gadsimtus pēc Narekas Grigora, bet atstāja mantojumu, kam nav mazāka vērtība. Protams, šie abi mantojumi nav salīdzināmi, un tomēr.

Pirms nedaudz vairāk kā diviem gadiem Narekas Grigora Žēlabu grāmata iznāca tulkojumā latviešu valodā, un saistībā ar šo nozīmīgo notikumu Latvijas Radio koris izpildīja ar Alfrēda Šnitkes darbu ar Narekas Grigora vārsmām Koncerts korim. Es piedāvāju korim atskaņot vienu mazu daļu no Komitasa liturģijas, apmēram trīs minūtes ilgu. Izpildījums bija ideāls. Mūziķi no Armēnijas un arī armēņu diasporas Latvijā atzina, ka bijis fantastiski, kā jauktais koris atskaņojis fragmentu no izcilā darba Polifoniskā liturģija vīru korim.

Pēc gada Latvijā notika mūslaiku pazīstamākā armēņu komponista Tigrana Mansurjana Rekviēma (šis darbs tika nominēts prestižajai Grammy balvai) pirmatskaņojums, piedalījās arī Latvijas Radio koris. Tā kā šis skaņdarbs nav pārāk ilgs, apmēram 45 minūtes, es piedāvāju iestudēt nu jau trīs fragmentus no Komitasa liturģijas, un koris šo piedāvājumu pieņēma un izpildīja lieliski. Būtiska nianse -Šnitkes darbam teksts ir krievu valodā, Mansurjana Rekviēmam -latīņu valodā, Komitasa liturģijai -armēņu, un tas ir grūts pārbaudījums ikvienam «nearmēņu» korim. Sapratu, ka šis ir viens no koriem, kas varētu iestudēt visu Komitasa liturģiju.

Šogad Komitasa 150. dzimšanas diena ir iekļauta arī UNESCO ievērojamo personību un nozīmīgu notikumu sarakstā, kura veikumu un ieguldījumu vajadzētu atcerēties, viņam veltīti pasākumi notiek daudzviet pasaulē. Un, domājot par ieguldījumu šajā atcerē, atkal atgriezāmies pie Komitasa liturģijas, kas, nav šaubu, ir ļoti liels izaicinājums ikvienam mākslinieciskam kolektīvam. Darbs ir rakstīts vīru korim, lai gan pats Komitass dažus dziedājumus bija pārveidojis jauktajam korim, bet ne visu darbu. Nav zināms, vai viņš to kādreiz arī būtu izdarījis, jo liturģiju viņš pabeidza īsi pirms izsūtījuma uz Anatoliju 1915. gadā, bet jau 1916. gadā viņu ievietoja psihiatriskajā klīnikā, kur viņš pavadīja savas dzīves pēdējos 20 gadus, tātad - pārstāja funkcionēt kā personība, kā komponists.

Nenoliedzami - šis projekts ir liels izaicinājums. Viens no mūsu ievērojamākajiem mūsdienu komponistiem Vače Šarafjans veidoja versiju jauktajam korim, vēl izpildījumā piedalīsies divi armēņu solisti - tenors Armens Badaljans un bass Hovanness Nersesjans. Diriģents Sigvards Kļava pats ir ļoti rūpīgi gatavojies šim koncertam -februārī apciemoja Armēniju, bija arī Komitasa muzejā un apmetās Ečmiadzinas klosterī - vietā, kur Komitass vairākus gadus dzīvojis un strādājis pēc studijām Vācijā un kas, starp citu, ir viena no vecākajām kristiešu baznīcām pasaulē. Šis projekts ir prasījis daudz laika un domu, un enerģijas. Šo var dēvēt arī par vienu no mūsu ilgtermiņa stratēģiskajiem projektiem.

- Nav noslēpums, ka mums ir vairāki ļoti labi kori, kā jūs atradāt Latvijas Radio kori?

- Man jāatzīstas, ka es mīlu klasisko mūziku, un viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem ir jau pieminētais Šnitkes Koncerts korim, un Latvijas Radio koris ir viens no tā labākajiem izpildītājiem. Arī mana dzīvesbiedre Ilze Paegle-Mkrtčjana iedrošināja mani meklēt sadarbības iespējas ar šo kori. Un vislielāko ieteikumu man izteica igauņu komponists Arvo Pērts, ar kuru satikos kādā no vizītēm Igaunijā; es viņam izstāstīju par sadarbību ar Latvijas Radio kori, un viņš teica - tas ir viens no labākajiem, ja ne labākais koris pasaulē. Šis koris ir pieradis pie grūtiem izpildījumiem, tomēr vislielākais izaicinājums būs armēņu valoda.

Teikšu vēl vairāk - šo darbu vēlāk arī ierakstīsim, to izdos amerikāņu ierakstu kompānija Delos, un tas varētu būt viens no labākajiem ieguldījumiem ne tikai Komitasa mūzikas iemūžināšanā, bet arī viens no spilgtākajiem armēņu kultūras piemēriem.

- Kādas jums ir gaidas no publikas?

- Protams, svarīgs ir ne tikai kora ieguldītais, bet arī publika, kas spēj novērtēt padarīto. Kopš esmu vēstnieks Latvijā, mēs esam organizējuši vairākus koncertus, un man jāsaka - Latvijas publika vienmēr bijusi izcili laipna, novērtējusi armēņu klasisko mūziku, un man nav šaubu, ka tā būs arī šajā gadījumā.

- Pirms nepilniem trim gadiem jūs kļuvāt par Armēnijas vēstnieku Latvijā. Publiski pieejamā informācija liecina, ka jūsu īpašā rūpe ir bijusi armēņu kultūras popularizēšana Latvijā. Apzināta izvēle?

- Taisnība - tā ir. Mūsdienās pasaulē to sauc par maigo varu. Ja ir kaut kas, ar ko kāda tauta un cilvēki ir bagāti, un pirmām kārtām tā ir kultūra, tas ir jāparāda ļaudīm citās valstīs, lai iekarotu viņu prātus un sirdis. Tas ir galvenais mērķis, moto kultūras diplomātijai -vajag izmantot maigo varu, lai iemantotu sirdis un prātus. Valstij sava bagātā kultūra ir jāparāda, citādi cilvēki par to nemaz nezinās. Jau pieminētā Narekas Grigora Žēlabu grāmata ir fenomenālas gudrības apliecinājums, jautājumi, ko uzdeva šis mūks, bija neierasti 10. gadsimtam, patiesībā tos sāka uzdot daudz vēlāk - renesansē, piemēram, Dante pēc 400 gadiem. 10. gadsimtā to izdarīja mūks mazā kalnu ciematiņā Armēnijā, komunicējot tikai ar priesteriem, nemaz neceļojot, nesaskaroties ar ārpasauli un zināšanas iegūstot tikai no grāmatām un apkārt esošajiem cilvēkiem. Praktiski grūti iedomāties, ka tāds domu dziļums iespējams parastam cilvēkam, tam bija jābūt Dieva dotam. Ja jums ir kaut kas fenomenāls kultūrā, tas ir plaši jāprezentē pasaulē. Kāds vieds reliģiozs cilvēks, kurš dzīvo Vatikānā, teica man - jums, vēstniekiem, jākļūst par Narekas Grigora ziņnešiem. Es atbildēju, ka mēs tādi būsim, un ne tikai Narekas Grigora ziņneši. Varu pieminēt vēl daudzus mūsu kultūras pārstāvjus, jo mūsu kultūra ir liela un bagāta, varam daudz ko piedāvāt. Mēs darām visu iespējamo, lai armēņu kultūra būtu pieejama latviešu auditorijai, Latvijas sabiedrībai.

- Kultūras mantojuma popularizēšana, protams, ir vērtīga aktivitāte, bet kā jūs redzat mūsu valstu sadarbību, piemēram, zinātnē, izglītībā? Vai arī ekonomika ir jūsu redzeslokā?

- Protams, gan ekonomika, gan politika. Esam runājuši ar Zinātņu akadēmiju, mums ir idejas, kā sadarbību attīstīt nākotnē.

- Saskaņā ar statistiskas datiem, mūsu ekonomisko attiecību stūrakmens ir alkohols -gan Latvija, gan Armēnija importē tieši alkoholu, tas tomēr ir dīvaini.

- Tas nav tik dīvaini. Man jāsaka, ka Armēnija tradicionāli ražo vienu no labākajiem brendijiem visā pasaulē, un ir tikai loģiski, ka tas tiek importēts Latvijā, ka jūsu valsts iedzīvotāji nav aizmiruši konjaka Ararats fantastisko garšu.

- Konjaka?

- Laikam jau jāsaka brendijs, bet mēs joprojām to saucam par konjaku. Armēnijā mūsdienās ļoti strauji attīstās vīna ražošana, tā ir pēdējās dekādes jauna tendence, un šobrīd armēņu vīnu daudzveidība ir tik plaša, ka ikviens var atrast sev piemērotu garšu. To novērtējuši arī importētāji no Baltijas valstīm, tāpēc neesmu pārsteigts, ka tirgus to arī novērtējis.

Savukārt no Latvijas tiek importēts Melnais balzams, tas ir viens no pieprasītākajiem produktiem, arī ļoti augstu novērtēts. Protams, tiek importēts arī cita veida alkohols, ieskaitot vodku.

- Armēnijas kaimiņvalsts Gruzija ļoti plaši, skaļi un atraktīvi Latvijā izvērš aktivitātes tūrisma segmentā. Vai Armēniju neinteresē mūsu tūristi?

- Jau tuvākajā laikā tas varētu mainīties, jo airbaltic varētu piedāvāt tiešos avioreisus starp Rīgu un Erevānu. Tāds reiss tika atklāts 2009. gadā, bet 2011. gadā to slēdza ekonomiskās krīzes dēļ. Šobrīd airbaltic paplašina savu lidojumu tīklu, un nopietni tiek apsvērta iespēja piedāvāt tiešos lidojumus uz Erevānu. Esmu ticies ar airbaltic vadību un saņēmis apliecinājumu, ka tuvāko divu trīs gadu laikā šis virziens varētu tikt atjaunots.

Tiešie lidojumi ir ļoti svarīgs nosacījums tūristu piesaistīšanai, otrs svarīgais nosacījums - lēto aviokompāniju reisi, piemēram, uz Erevānu un Gjumri, tie atvērtu plašas plūsmas. Protams, arī šobrīd Armēnija ir atvērta tūristiem, bet tā ir daudz grūtāk sasniedzama, jo ir jāizmanto saistītie reisi, kas reizēm arī nav tik lēti. Līdzko būs tiešie lidojumi un lēto aviokompāniju reisi, būs arī daudz vairāk tūristu.

Darba kārtībā ir arī nepieciešamība apsvērt ceļošanu uz Gruziju un Armēniju, jo ir ļoti viegli vienā ceļojumā apvienot abu valstu apskatīšanu.

- Vai armēņu tūrisma industrija ir gatava tūristu pieplūdumam? Protams, no Latvijas diez vai varētu plūst masas, bet lēto aviokompāniju reisi uz Erevānu gan varētu radīt nopietnu pieplūdumu.

- Tūrisma industrijas apjoms un aktivitātes ik gadu pieaug, turklāt - nopietni pieaug. Protams, armēņu diaspora pasaulē ir milzīga, neskaitāmi tūkstoši ik gadu brauc uz Armēniju, tomēr es ticu, ka arī «ne armēņu» tūristu intereses palielināšanās nekādas problēmas neradītu.

Latviešiem noteikti varētu būt interesanta Armēnija, to pierāda jūsu interese par Gruziju, ar kuru mums ir daudz līdzīga, bet, protams, ir arī atšķirības. Armēnija ir daudz kalnaināka zeme, gaiss -sausāks, arī ēdiens nereti atšķirīgs no gruzīnu, un tas ir gaumes jautājums - dažiem vairāk patīk gruzīnu, dažiem - armēņu virtuve, katrā ziņā - ir interesanti to visu salīdzināt. Tos, kas uz Gruziju ceļojuši jau vairākas reizes, es aicinātu apmeklēt arī Armēniju, apskatīt vēl kādu zemi Aizkaukāza dienvidu daļā.

Pieļauju, ka vecākajai paaudzei varētu būt labas atmiņas no ceļojumiem uz Armēniju, bet jaunajai paaudzei mūs vēl ir jāiepazīst, un mēs cenšamies to sekmēt. Zinu, ka daudziem ceļojumi uz Armēniju sākušies ar mūsu literatūras lasīšanu, zinu daudzus, kas, piemēram, pēc mūsdienu rakstnieces Narinē Abgarjanas grāmatu, kas galvenokārt tiek izdotas krievu valodā, izlasīšanas devušies ceļojumā uz Armēniju - zemi, no kurienes viņa nāk.

- Cik ļoti mūsu valstu attiecības un sadarbību ietekmē fakts, ka jūs esat nerezidējošs vēstnieks un arī mūsu valstij nav vēstniecības Armēnijā?

- Mēs cenšamies būt aktīvi un strādāt tā, lai šis fakts nebūtu jūtams. Latviju apmeklēju praktiski katru mēnesi, protams, izņemot augustu, un es varu teikt - apmēram astoņas desmit reizes gadā esmu šajā valstī, un tas ir daudz nerezidējošam vēstniekam. Mēs organizējam vismaz trīs pasākumus gadā, reizēm pat piecus, un atkal - tas ir daudz nerezidējošai vēstniecībai, jo bieži vien Latvijā rezidējošas vēstniecības sarīko tikai vienu vai divus pasākumus gada laikā. Mēs cenšamies būt pamanāmi Latvijas sabiedrībai, cenšamies būt maksimāli aktīvi. Protams, rezidējošai vēstniecībai ir priekšrocība būt galvaspilsētā, tātad -būt tuvāk visiem notikumiem, būt arī vairāk redzamiem. Tomēr neuzskatu, ka šis fakts padara mūsu valstu attiecības vājākas, uzskatu, ka tās ir labas un stabilas. Ideālā pasaulē būtu labi, ja valstij būtu vēstniecība katrā valstī, un tas sakāms tikpat labi par Armēniju, kā par Latviju, bet limitētos apstākļos līdzekļi jāizmanto maksimāli atbilstoši.

- Vai jūs redzat vairāk līdzību vai tomēr atšķirīgā starp latviešiem un armēņiem?

- Tomēr - vairāk ir atšķirīgā. Mums ir dažas līdzības, kas saistītas ar piederību mazai nācijai. Dzīvojot blakus lielai valstij, mazai nācijai attīstās ļoti spēcīgs pašaizsargāšanās instinkts, un šajā ziņā mēs esam līdzīgi. Mēs, gan latvieši, gan armēņi, esam ļoti jūtīgi par identitātes saglabāšanas jautājumiem, un, lai vai kur latvieši vai armēņi būtu visā plašajā pasaulē, viņi cenšas uzturēt savu identitāti. Vienlaikus gan latvieši, gan armēņi arī integrējas sabiedrībās, kurās viņi dzīvo. Domāju, ka tā ir kopīga iezīme visām mazajām nācijām ar sarežģītu vēsturi.

Protams, ka atšķirīgā pamatā ir tas, ka armēņi ir dienvidnieki, latvieši - ziemeļnieki, un ticiet man - tas ir būtiski, un to redzu arī savā ģimenē. Domāšanā un pasaules uztverē mums nav tik daudz atšķirīgā, iespējams, latvieši ir vairāk kautrīgi un atturīgi, un jo īpaši - savaldīgi. Savukārt armēņi vienmēr atcerēsies to savas vēstures daļu, kad pirms 2000 gadiem Armēnija bija milzīga impērija, un tas mums reizēm rada daudz lielākas vēlmes, nekā mums ir pieejams. Latvieši, cik esmu novērojis, vēlas mazāk, nekā viņiem ir. Un tā ir milzīga atšķirība, ja runājam par etnisko psiholoģiju starp abām nācijām. Starp citu, par to vienmēr debatējam ģimenē - es uzskatu, ka ir jāgrib vismaz to, ko vēlies, un vēl mazliet, un arī mūsu bērni pieprasa vairāk, nekā mēs esam gatavi viņiem dot. Iespējams, šāda līdzība nav tikai starp armēņiem un latviešiem, bet starp dienvidniekiem un ziemeļniekiem.

- Satiekoties mēs sasveicinājāmies latviski, un jūs atvainojāties, ka ģimenē esat vienīgais, kas nerunā latviski.

- Mums abiem ar sievu, protams, ir mazas nācijas pārstāvju psiholoģija saistībā ar mūsu identitāti, un viņa ar dēlu sarunājas latviski kopš dēla dzimšanas, es -armēniski, un tā turpinām ar mūsu jaunākajiem bērniem - divus gadus vecajiem trīnīšiem, meitu un dēliem. Ar sievu, kura gan labi zina armēņu valodu, sarunājamies angliski, reizēm - krieviski, ja nepieciešams apkārtējās sabiedrības dēļ. Mūsu desmit gadus vecais dēls brīvi runā latviešu un armēņu valodā, zina arī angļu un krievu valodu. Daži vecāki uzskata, ka bērniem ir limitētas atmiņas spējas, tāpēc ģimenē ir jārunā vienā valodā, bet gan mātes, gan tēva valoda ir vienādi būtiska cilvēka identitātei.

- Esat gatavs tam, ka ar laiku viena identitāte var sākt dominēt un vienā brīdī bērns pats izvēlēsies, kurai kultūrai piederēt?

- Es ticu, ka mani bērni būs gan labi latvieši, gan labi armēņi, un mēs necenšamies tos padarīt «vairāk par latviešiem» vai «vairāk par armēņiem». Ir svarīgi izvairīties no domas, ka kādreiz viņiem varētu nākties izvēlēties, kurai kultūrai piederēt.

NEIZVĒLĒTIES STARP KULTŪRĀM.

Tigrans Mkrtčjans: «Es ticu, ka mani bērni būs gan labi latvieši, gan labi armēņi, un mēs necenšamies tos padarīt «vairāk par latviešiem» vai «vairāk par armēņiem». Ir svarīgi izvairīties no domas, ka kādreiz viņiem varētu nākties izvēlēties, kurai kultūrai piederēt.»

 

 

 

Foto: Dāvis Ūlands