22.03.2020

Latviešu diriģents Kaspars Putniņš uzreiz atsaucies Zviedrijas Radio kora piedāvājumam kļūt par tā galveno diriģentu. Viņa vērtējumā šis ir sapņu darbs

Latviešu diriģents Kaspars Putniņš kļūs par Zviedrijas Radio kora galveno diriģentu, vēstīts izcilā kolektīva oficiālajā paziņojumā.

Kaspars Putniņš amatā stāsies šā gada rudenī un būs desmitais galvenais diriģents Zviedrijas Radio kora vēsturē, pirms viņa līdz 2018. gadam šajā amatā vienpadsmit gadu bija Pēters Deikstra, bet īpaši nozīmīgi visas Skandināvijas un ziemeļvalstu, t. sk. Baltijas, koru kultūrai un tās vokālajai estētikai bija trīsdesmit gadi, kad Zviedrijas Radio koris strādāja leģendārā diriģenta Ērika Ēriksona vadībā.

Zviedrijas Radio koncertzāles – Bervardhalles – vadītājs Stafans Bekers uzsver, ka Kaspars Putniņš ir «viens no pasaulē visvairāk respektētajiem kordiriģentiem – izdomas bagāts, radošs un spožs mūziķis ar atvērtu prātu, kas palīdzēs turpināt Zviedrijas Radio kora panākumus arī nākotnē». Kaspars Putniņš nevilcinājies pieņemt piedāvājumu, jo «šis ir jebkura diriģenta sapņu darbs». Pirmais viņa koncerts ar Zviedrijas Radio kori jaunajā statusā notiks šā gada oktobrī Stokholmā.

Pašlaik Kaspars Putniņš vada Igaunijas Filharmonijas kamerkori un turpina sadarboties arī ar Latvijas Radio kori. Nākamā sezona būs visai saspringta, jo līdztekus darbam Zviedrijā viņš līdz 2021. gada pavasarim turpinās darbu arī ar Igaunijas Filharmonijas kamerkori, kur vēlas pabeigt uzsāktos radošos projektus.

Zviedrijas Radio kora piedāvājums nāca kā pārsteigums vai nojaušama likumsakarība?

Ko tas tev personiski nozīmē?

Manas attiecības ar Zviedrijas Radio kori vienmēr bijušas ļoti labas. Diezgan intensīvi ar viņiem strādāju no 2005. līdz 2007. gadam, un arī pēdējos četrus gadus atkal esmu tur viesojies ar vairākām programmām. Viņi mani labi uzņem, un šķiet, ka viņiem arī pašiem patīk mūsu sadarbība. Bija viegli mājieni un signāli, ka varētu būt interese par pastāvīgu sadarbību, bet nekā konkrēta.

Tikai 2019. gada rudenī viņi man uzdeva šo jautājumu, vai būtu vēlme ar viņiem strādāt šādā kapacitātē. Protams, teicu, jā, jo strādāt ar šo grupu un būt tās priekšgalā ir jebkura ar kora mākslu saistīta speciālista sapnis.

Kādēļ tieši Zviedrijas Radio kora diriģēšana ir sapņu darbs?

Pirmkārt, tāpēc, ka šī grupa ir ārkārtīgi laba visādos veidos. Otrkārt, tāpēc, ka Zviedrijā vispār koru kultūra ir ārkārtīgi augstā līmenī un tā ļoti augstu tiek arī vērtēta sabiedrībā un arī muzikālajā sabiedrībā. Beigu beigās arī tāpēc, ka šis ir viens no tādiem koriem, kuriem ir vislielākais savs stāsts. Tas ir saistīts ar Ēriku Ēriksonu un to, ko viņi kopā trīsdesmit gados ir izdarījuši XX gadsimta otrā pusē. Domāju, ka bez tā mūsu izpratne par kora mūziku un par skaņu droši vien būtu citāda.

Gadījies lielo Meistaru Ēriku Ēriksonu sastapt personīgi, aci pret aci?

Jā, un tā bija ļoti nozīmīga satikšanās. Deviņdesmito gadu pašā sākumā īsu brīdi eksistēja tāds eksperimentāls veidojums, ko sauca par Latvijas Mūzikas akadēmijas kamerkori.

Tas nebija tieši saistīts ar diriģentu nodaļu, tas bija koris pats par sevi. Toreiz Romāns Vanags mani uzaicināja ņemt dalību šajā procesā.

Tas, ko mēs darījām – mēs aicinājām viesus. Mums ļoti palaimējās, ka Ēriks Ēriksons atsaucās mūsu aicinājumam un veselu nedēļu nodzīvoja Rīgā. Es biju tas, kas ar viņu pavadīja šīs dienas Rīgā un praktiski rūpējos par viņa labsajūtu. Es biju tas, kurš gāja kopā ar viņu pusdienās un vakariņās. Ja viņš to vēlējās, aizvedu uz operu.

Protams, mēs ļoti daudz runājām. Viņš bija ārkārtīgi jauks un sirsnīgs vīrs, un mūsu sarunas bija par visādām tiešām ārkārtīgi būtiskām lietām.

Daudzas no viņa domām, no viņa idejām mēs esam pārņēmuši Radio kora darbā. Mēs droši vien tāpat būtu intensīvi sadarbojušies ar komponistiem, taču jauna un vērtīga bija Ēriksona ideja par to, ka kopā ar komponistiem diriģents un viņa koris var izveidot tādu kā jaunrades lauku, kas ir daudz vairāk nekā tikai atsevišķu jaundarbu pasūtīšana. Ēriksona jaunrades lauks ir vesela domubiedrība, kas veido potenciāli jaunu priekšstatu par to, kāds šis instruments – koris – varētu būt. Jāteic, ka Ērika Ēriksona fenomens šinī ziņā ir tiešām pasaulē unikāls.

Visā pasaulē runā par zviedru vai skandināvu koru skaņu, ar to domājot faktiski to estētiku, tos principus un arī lielā mērā to repertuāru, ko viņš izveidoja ar Zviedrijas Radio kori un vēlāk ar Ērika Ēriksona kamerkori.

Milzīgs pārsteigums man bija arī tas, ko viņš stāstīja par darba organizāciju: par to, kā viņš izturas pret saviem dziedātājiem un kā viņi veido kopīgo darba metodi. To ir grūti izstāstīt detaļās, bet bieži vien esmu domājis, ka bez šīm sarunām mana dzīve droši vien būtu citāda. Tolaik, 1992. gadā, biju 24 gadus vecs un tas bija atjaunotās Latvijas brīvības pats sākums.

Biju arī tikko sācis strādāt Radio korī un pavisam tuvu Ērika Ēriksona viesošanās laikam man ar Latvijas Radio kori bija koncerts Doma baznīcā, kurā dziedājām Svena Erika Beka moteti.

Zviedru komponists bija Ēriksona ļoti labs draugs un viens no viņa radošās izpētes lauka cilvēkiem. Kad mūsu meistarklašu nedēļa beidzās, mēs uzrīkojām Mūzikas akadēmijas studentu klubā ballīti, un viņi abi duetā nospēlēja savu Zviedrijā ļoti slaveno komisko priekšnesumu – variācijas par zviedru tautas dziesmas tēmu vismaz desmit dažādos stilos: kā to būtu rakstījis Bahs, Šopēns, Bēthovens, Stravinskis, kādā manierē spēlētu zviedru tautas mūziķis u. tml. Svens Eriks Beks spēlēja vijoli, bet Ēriks Ēriksons ļoti labi spēlēja klavieres. Šis viņu dueta numurs Zviedrijā bija tiešām slavens.

Toreiz no viņa teiktā un darītā saprati, kas tā ziemeļu skaņa tāda ir? Vari to raksturot?

To īstenībā ir grūti raksturot vārdos. Tā ir ļoti izsmalcināta precizitāte. Tā ir tāda skaņa, kurai ir diezgan pilns, rezonants tonis. Tā nav pīkstēšana, bet tajā pašā laikā skanējumam, sevišķi augšējām balsīm, piemīt arī izteikts smalkums un precizitāte.

Lielā mērā savā darbā šīs idejas (varbūt intuitīvi) pārņēma Imants Kokars. Ja nemaldos, viņi bija diezgan labi pazīstami.

Cik liela būs tava teikšana par Zviedrijas Radio kora turpmāko radošo virzību?

Es būšu galvenais diriģents, bet mākslinieciskā vadītāja tur vispār nav. Zviedrijā ir padomes – piemēram, repertuāra padome. Man vēl būs jāiepazīst, kā šis darbs tiek organizēts un kādā veidā tiek pieņemti lēmumi. Līdz šim biju tikai viesis, un ar viesdiriģentiem attiecības ir pavisam citādas. Koris darbojas Zviedrijas radio paspārnē. Tas nozīmē, ka koncerti parasti tiek translēti vai vismaz ierakstīti un pēc tam pārraidīti un, protams, radio intereses ir jāņem vērā repertuāra atlasē. Mēģinājumi notiek Zviedrijas radio namā. Turpat blakus klints paugura otrā pusē ir uzbūvēta Bervalda zāle, kurā norisinās koncertdzīve. No viena uz otru var aiziet pa klintī izcirstu tuneli.

Kā dzīve norisināsies tīri praktiski?

Līgums ir noslēgts uz trim gadiem, sākot ar 2020. gada rudeni. Pirmajā sezonā es vēl nevarēšu viņiem strādāt maksimālā jaudā, jo uzreiz nevaru aiziet no sava posteņa Igaunijas Filharmonijas kamerkorī Tallinā. Tāpēc vienu gadu būšu galvenais diriģents divos koros, kas, protams, ir diezgan traks numurs.

Tallinā līguma attiecības pārtraukšu pēc nākamās sezonas, 2021. gada pavasarī.

Tā būs mana septītā darba sezona Igaunijā.

Pirmās sezonas aprises Zviedrijā ir skaidras?

Pirmo sezonu, protams, zinu.

Jau iepriekš repertuārs, ar kuru šajos gados esam kopā strādājuši, ir bijis diezgan raibs. Tas, ko ar Zviedrijas Radio kori iestudēšu nākamajā sezonā, būs drusku Hendelis, drusku Bahs, drusku Pulenks, mazliet Gubaiduļina un Ligeti – ļoti plašs spektrs. Pēc tam jau nākamajā sezonā domāsim par stratēģisku programmēšanu – par pirmatskaņojumiem un ierakstiem.

Tie būs zviedru komponistu darbu pirmatskaņojumi?

Ne tikai. Varētu būt arī kāds latviešu darbs. Šobrīd gan tas ir tikai teorētiski, bez konkrētiem plāniem. Vienmēr esmu juties kā latviešu mūzikas aģents. Diezgan slikta sirdsapziņa šinī ziņā man ir saistībā ar manu darbību Igaunijā. Es tiešām no sirds gribēju Baltijas valstu simtgadē izveidot programmu Mūsu un jūsu brīvība ar koncertiem Rīgā un Tallinā, kur mūsu kori dziedātu abu pārējo Baltijas valstu komponistu darbus. Latvijas Radio koris dziedātu igauņu un lietuviešu, bet Igaunijas Filharmonijas kamerkoris – latviešu un lietuviešu mūziku. Mana ideja diemžēl neguva nekādu atsaucību. Iespraust zemē mietu un pateikt: es to gribu – tā tas īsti nenotiek, jo kori ir sazobē ar visādiem citiem spēkiem un institūcijām.

Iespējams, nepratu labi pārliecināt. Protams, programmā var iepludināt vienu vai divus skaņdarbus, bet stratēģiskām lietām ir vajadzīgs atbalsts. Man sāp, ka neizdevās Igaunijā atskaņot latviešu mūziku. Korim bija citi stratēģiski uzstādījumi, prioritāte bija igauņu jaunās mūzikas atskaņošana.

Atbrauci diriģēt Latvijas Radio kora koncertu festivālā DeciBels, bet to atcēla kā visu citu pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas valstī.

Koronavīrusa dēļ ieviestie ierobežojumi būtiski ietekmē tavas diriģenta gaitas?

Ļoti. Man būtu vakar jālido uz Zagrebu, lai pirmoreiz mūžā gatavotu koncertprogrammu ar Horvātijas Radio kori. Mēs atskaņotu Arvo Perta Grēku nožēlas kanonu, taču koncerts ir atcelts. Es pat nevarētu turp aizbraukt, jo aviobiļete bija caur Vīni, un nu arī Horvātijā, tāpat kā pie mums, visi publiskie pasākumi ir atcelti. Mūsu uzstāšanās pārcelta uz nenoteiktu laiku, un to būs iespējas ieplānot ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. Mēs varbūt varētu dziedāt studijā, taču nevar zināt, kas būs pēc divām nedēļām. Nākt atpakaļ no Zagrebas kājām būtu patālu… Marta beigās (jau pēc Horvātijas projekta) man vajadzētu doties uz Tallinu atsvaidzināt Lieldienu mūzikas programmu, kuru kopā ar igauņiem bija paredzēts atskaņot Espo Somijā kopā ar Tapiolas kamerorķestri. Šobrīd izskatās, ka tas nebūs vajadzīgs… Igaunijas Filharmonijas kamerkoris pagājušajā nedēļā aizlidoja uz Oslo, kur viņiem garīgās mūzikas festivālā kopā ar Oslo Simfonisko orķestri bija plānots atskaņot Bēthovena Missa solemnis, bet jau nākamajā dienā nācās sēsties lidmašīnā un doties atpakaļ, jo koncertu atcēla. Ko lai dara, tāda ir dzīve. Mēs tomēr esam ievainojamas būtnes, un mēs, it sevišķi jaunās paaudzes, galīgi par to esam piemirsuši.

Protams, cilvēki slimo, un pasaules vēsturē globālas problēmas cilvēkiem kā sugai nav nekas neparasts.

Esam nonākuši tādā brīdī, kad tas attiecas personīgi uz mums. Domāju, ka īstais trakums vēl ir tikai priekšā. Tiešā konfrontēšanās ar tiešām lielu, eksistenciālu problēmu mums ir kaut kas svešs. Un tad man jādomā par to, ka Bahs apbērēja vienpadsmit (!) savus bērnus. Tas nozīmē, ka ik pēc pāris gadiem bija bēres kādam no viņa bērniem.

Kas tās par attiecībām ar pasauli, ja, dzīvojot tik nedrošā vidē, viņš bija spējīgs būt plūsmā ar pasauli un dzīvi un būt absolūti pateicīgs?

Augstajai mākslai jau ilgi pārmet atsvešināšanos no dzīves realitātes un savas nabas pētīšanu ziloņkaula tornī.

Varbūt tas ir saistīts ar mūsu ievainojamību, kuru esam pabāzuši zem paklāja? Un tagad pēkšņi tā skatās mums visiem vaigā.

Mākslinieki šādā situācijā ir ļoti neaizsargāti?

Ja koncerts nenotiek, māksliniekiem nemaksā honorāru… Manīju, ka Vācijā ir ideja par valsts atbalstu brīvmāksliniekiem, taču šobrīd visi ir apjukuši un ir grūti paredzēt, kādā apjomā un virzienā attīstīsies situācija ar koronavīrusu. Jāpagaida, varbūt pēc dažām nedēļām būs lielāka skaidrība. Neviens nezina, kad atkal varēsim atsākt savu darbību. Jāmēģina turēt možu garu, jāsazinās ar tuviniekiem un jāuzmanās no vecāku cilvēku apciemošanas. Droši vien kādu laiciņu nebraukšu pie saviem vecākiem, tēvam ir deviņdesmit gadu un nekad nevar zināt, kādas dāvana varu aizvest uz savu pirkstu galiem.

Vienkārši jāstrādā. Ir sakrājies ļoti daudz kā tāda, kas ir darāms pašam: jāklausās mūzika un jālasa grāmatas.

Esmu ļoti ilgi bijis tādā vāveres riteņa režīmā, kas man pašam nu galīgi vairs nepatīk. Diezgan ilgu laiku man patika turēties uz naža asmens, kad intensīvais darba ritms liek riktīgi saņemties.

Kad tā saņemies un iespringsti, laikam arī smadzeņu ķīmija atbrīvojas un vari tiešām ļoti daudz izdarīt – ar tādu švunku un sajūsmu. Bet tagad pienācis laiks, kad gribas vairāk iet dziļumā.

Cenšos vienmēr lasīt par komponistiem, kuru mūziku atskaņoju, daudz klausīties viņu mūziku un identificēties ar viņu domāšanas veidu.

Lai gan man ir kaut kādas zināšanas par zviedru mūziku, neesmu to padziļināti studējis. Tagad jāsēž, jāklausās ieraksti, jālasa. Kārtīgi jāiepazīstas ar programmām, kuras Zviedrijas Radio koris ir dziedājis.

Kā sokas komunicēšana ar zviedriem – ne tikai dziedātājiem, bet arī māksliniecisko biroju?

Tas ir atkarīgs no tā, kāds veidojas komandas gars, kādas ir attiecības. Man pašreiz sajūta ir ļoti laba, jo cilvēki ir pietiekami tieši un saka to, ko domā, bet tajā pašā laikā ir ārkārtīgi draudzīgi un pozitīvi gan viens pret otru, gan pret darāmo. Viņi patiešām ir savas jomas entuziasti. Viņiem tiešām rūp, lai viss notiktu vislabākajā iespējamajā veidā. Bet, protams, ir diskusijas par to, kāds tieši ir šis vislabākais iespējamais veids. Šādi Zviedrijas sabiedrība ir ļoti daudz ko sasniegusi, un es to ļoti respektēju.

Vēlos saprast gan to, kas ir vajadzīgs pašam korim un Zviedrijas radio, gan kas ir vajadzīgs Zviedrijas klasiskās mūzikas auditorijai. Runājot ar zviedru žurnālistiem, daudzreiz atkārtoju man metodoloģiski svarīgo stratēģisko nostāju: ar vienu kāju būt tradīcijā, godājot un attīstot to identitāti un raksturu, kas tur ir, bet otrai kājai ir jābūt nezināmajā – eksperimentālā iespēju teritorijā, kur gala iznākums nav simtprocentīgi paredzams. Proti, radošai institūcijai ir jābūt radošai pēc būtības. Tā savā laikā strādāja Ēriks Ēriksons. Tā esam strādājuši Latvijas Radio korī, un tā strādāju arī Igaunijā. Uzsvēršu: runa ir nevis par atsevišķiem darbiem un gadījumiem, bet par kultūru un koptām attiecībām.

Visiem trim koriem, ar kuriem līdz šim esmu strādājis, ir ļoti spēcīga identitāte, savs raksturs. Zviedrijas Radio korim tas ir brīnišķīgs, šī grupa ir kā persona. Svarīgi ir šo personu respektēt. Nevis tu kā superstārs nokrīti no debesīm un visiem stāsti par savu neapgāžamo taisnību un mēģini visu pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, bet tu veido ar šo personu attiecības.

Tu mēģini uztaustīt, tā kā dejojot, kā varam vislabāk saprasties un veidot savas attiecības.

Parasti ir vai nu spēcīga individuālā dziedāšanas tehnika, vai arī laba komunicēšana un ansambļa izjūta.

Diezgan reti abas divas īpašības ir tādā līmenī, kā tas ir Zviedrijas Radio korī. Ļoti spēcīgā individuālā vokālā tehnika ļauj katram skaisti nodziedāt solo. Brīnišķīga muzikālā inteliģence ļauj dažādos veidos sekot diriģenta dotajiem impulsiem, nodziedot pat vissarežģītākās līnijas.

Apbrīnojama ir grupas kamermūzikas kvalitāte: viņi ļoti labi reaģē viens uz otru un dzird cits citu, ir jūtīgi, delikāti, ļoti emocionāli inteliģenti cilvēki. Muzicēšanas process ar viņiem ir pilns ar brīnišķīgiem savstarpējiem impulsiņiem.

Kaspars Putniņš

Latvijas Radio kora diriģents kopš 1992. gada

1994. gadā dibinājis Latvijas Radio kora solistu grupu

Kopš 2014./2015. gada sezonas – Igaunijas Filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents

Viesdiriģenta statusā regulāri strādā ar Eiropas vadošajiem koriem – RIAS kamerkori, NDR kamerkori, Ģentes Collegium Vocale, Flāmu Radio kori un citiem

Latvijā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un Igaunijā – Māras Zemes krusta ordeni, ir Ministru kabineta balvas un Latvijas Lielās mūzikas balvas (1998) laureāts, 2019. gadā saņēmis Igaunijas gada balvu kultūrā

K. Putniņa un Igaunijas Filharmonijas kamerkora CD ar Alfrēda Šnitkes un Arvo Perta darbiem (BIS Records, 2018) novērtēts ar Gramophone Award un Diapason d’Or balvu

Zviedrijas Radio koncertzāles – Bervardhalles – vadītājs Stafans Bekers uzsver, ka Kaspars Putniņš ir «viens no pasaulē visvairāk respektētajiem kordiriģentiem – izdomas bagāts, radošs un spožs mūziķis ar atvērtu prātu, kas palīdzēs turpināt Zviedrijas Radio kora panākumus arī nākotnē».

 

Foto: Kaspars Balamovskis