DŽONS KEIDŽS | KORA MŪZIKA

Latvijas Radio  koris

Diriģents Sigvards Kļava

Kora mūzika un Džons Keidžs (John Cage) varētu šķist kā dīvains salikums. Man pašam kora mūzika šķiet samērā konservatīvs klasiskās mūzikas nostūris, kamēr Keidžs ir absolūts avangarda komponista iemiesojums. Un tiktiešām, ja strikti pieturamies pie definīcijām, Keidžs ir sarakstījis tikai divus darbus korim, un abi no tiem ir šeit atrodami: Dziedājumi un variācijas (Hymns and Variations) (1979) un Četri2 (Four2) (1990). Citi darbi šajā albumā rakstīti ansambļiem bez struktūras un skaita ierobežojumiem, un šajā albumā tie ir pielāgoti koru spēkiem.

Viens no iemesliem, kādēļ Keidžs un kori bija kā eļļa un ūdens bija viņa bēdīgi slavenais naids pret harmoniju mūzikā. Viņš bieži stāstīja par laiku, ko pavadīja studijās pie Arnolda Šēnberga (Arnold Schoenberg) divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, un viens no spilgtākajiem stāstiem bija par harmonijas apgūšanu. Šēnbergs teicis Keidžam, ka jaunajam censonim neesot ne mazākās harmonijas izjūtas, un šis trūkums būšot kā siena starp viņu un viņa mērķi kļūt par komponistu, uz ko Keidžs atbildējis: “Tad es veltīšu savu dzīvi galvas dauzīšanai pret šo sienu.” Kad viņu 1960. gadā lūdza sastādīt īsu sarakstu ar grāmatām, kas viņu iedvesmojušas, komponists sarakstā iekļāva Alfredo Kasellas (Alfredo Casella) mācību grāmatu par harmoniskajiem kadencēm, bet ne pozitīvu iemeslu dēļ. Viņa spriedums: “Šī grāmata [mani] pārliecināja, ka Rietumu mūzika ir sabrukusi.” Gadiem ilga Baha korāļu analizēšana ieprogrammē mūziķus asociēt kora mūzikas soprānu-altu-tenoru-basu ar sausām tonālās harmonijas stundām, kas ierāmētas stingros likumos un ieradumos. Ņemot vērā šos apstākļus, nav brīnums, ka Keidžs pārāk bieži ar koriem nesadarbojās.

Vajadzēja paiet 67 Keidža dzīves gadiem līdz viņš uzrakstīja savu pirmo darbu korim: Dziedājumi un variācijas 12 balsīm. Savā raksturīgi inovatīvajā manierē viņš apgāja savas problēmas ar hamonizēšanu, par sākumpunktu jaundarbam ņemot divus jau esošus kormūzikas skaņdarbus un tad tos izmainot, pārliedams mūziku pats savas balss veidnē. Divi dziedājumi tieši tādi arī ir: divi četrdaļīgi agrīnā Amerikāņu komponista Viljama Billingsa (William Billings) skaņdarbi no viņa krājuma “New England Psalm-Singer” jeb “Jaunanglijas psalmu dziedātājs” (1770). Keidžs ķērās pie šiem diviem skaņdarbiem (“Vecie Ziemeļi” jeb “Old North” un “Tīrelis” jeb “Heath”) un caur dažādām saīsināšanas un pagarināšanas metodēm radīja abus dziedājumus un to variācijas (piecus katram dziedājumami).

Keidžs izmēģināja vairākas metodes un procesus Billingsa pārveidošanai pirms atrada veidu, kā panākt vēlamo rezultātu. Viņa mērķis bija “izdarīt kaut ko ar agrīno Amerikāņu mūzoku tā, lai tā paturētu savu garšu un noskaņu, bet tajā pat laikā zaudētu to, kas mani tā kaitināja: tās tonālo harmoniju.” Dažas notis noņemot un citas pastiepjot, viņš nonāca pie mūzikas, kas bija mazāk viengabalaina un kurā bija vaitāk brīvas telpas. Tā ir mūzika, ko “var atpazīt [...] kā astoņpadsmitā gadsimta mūziku, bet tā pēkšņi iemirdzas pilnīgi jaunā veidā. Tas tādēļ, ka katra skaņa vibrē pati par sevi, nevis teorijas dēļ”. Uzmanīgas paretināšanas rezultātā Keidžs Billingsa mūzikā ienesa nedaudz harmoniskas amnēzijas.

Desmitgadi vēlāk Keidžs iesāka darbu krājumu, kas pazīstams kā “number pieces” jeb skaitļu kompozīcijas, jo katra darba nosaukums ir tikai darbā iesaistīto atskaņotāju skaits. Šie darbi ir satur vienkāršus elementus (lielākoties atsevišķas notis), kuru parādīšanās un ilgums ir visai neparedzams, jo tos ierobežo tikai plaši laika periodi. Izpildītāju diapazons šiem darbiem ir ļoti plašs - no solo darbiem (jeb darbu kopuma ar nosaukumu “Viens”/ “One”) līdz pilnam orķestra sastāvam (“Sešdesmit astoņi” jeb “Sixty-eight”, “Astoņdesmit” jeb “Eighty”, “103” utt.). Šie darbi parāda Keidža dzīves pēdējo divu gadu pēkšņos radošuma uzplūdus; viņš tos redzēja kā pilnīgi jaunu virzienu savā mūzikā un ļoti aizrautīgi ar tiem strādāja. Trīs no šiem darbiem dzirdami šajā albumā: “Pieci” jeb “Five” (1990), “Četri2” jeb “Four2” (1990) un “Četri6” jeb “Four6” (1992) (ar ciparu norādītie skaitļi paredzēti, lai atšķirtu dažādus darbus ar vienādu izpildītāmo partiju skaitu.)

Lai gan radītas, izmantojot kopumā līdzīgas metodes, skaitļu kompozīcijas ir katra ar savu skanējumu un stilu. Darbs Četri2 ir rakstīts vidusskolas korim (tā teksts darināts, par pamatu ņemot burtus no vārda “Oregon” jeb Oregona - ASV štats, kurā atrodas šī skola). Darbs jau sākotnēji rakstīts korim, un tajā saskatāmas tiešas saiknes ar koru tradīciju. To dzirdot, varam viegli iztēloties veselās notis uz četrām nošu līnijām, gluži kā ideālā harmonijas mācību grāmatas attēlojumā. Pārējie divi darbi nenorāda tieši kādam sastāvam tie rakstīti, bet ir piemēroti balsīm. “Five” jeb Pieci bija viena no pirmajām skaitļu kompozīcijām. Darba piecām partijām katrai ir norādīta tonalitātes amplitūda (lielākoties visai augsta) un jebkurš instruments vai balss, kas spēj atveidot doto amplitūdu, var skaņdarbu izpildīt. Četri6 iet vēl soli tālāk. Arī šeit nav norādīti konkrēti instrumenti, kam partijas izpildīt, bet pat katras partijas konkrēto izpildāmo skaņu izvēle atstāta izpildītāja ziņā. Katram mūziķim jāizvēlas 12 skaņas, kuras statiski izvērst garumā. Partitūrā skaņas norādītas ar kārtas numuriem, un tām norādīti laika periodi. Tātad, kad dzirdam Keidža Četri6, dzirdam izpildītāju izvēlētas skaņas, kas izkārtotas Keidža būvētā elastīgā laika arhitektūrā.

Ņemot vērā, ka nošu skaits mēdz būt visai neliels un laika periodi samērā gari, Keidža vēlīnajos darbos garās skaņas bieži pārklājas. Tekstūra dažkārt līdzinās tai, kas dzirdama ciklā “Hymns and Variations”, pat līdzinoties oriģinālajiem Billingsa dziedājumiem. Keidža acīs tā beidzot bija tuvošanās harmonijai. “Mani pārsteidz gandrīz visas idejas, kas iešaujas man prātā,” Keidžs atklāja kādā intervijā 1990. gadā, “jo tajās iesaistīta harmonija”. Septiņdesmitajos gados Keidžs tiecās harmoniju aizmirst to izdzēšot; deviņdesmitajos gados viņš to sāka atkal atcerēties. Bet kamēr “Dziedājumi un variācijas” saknēs saistījās ar Billingsa astoņpadsmitā gadsimta baznīcas mūzikas harmonisko struktūru, skaitļu skaņdarbos šķietamās vertikālās skaņu struktūras ir nejaušas un pārejošas. Komponētas harmoniskās shēmas vietā ir tikai neatkarīgas notis neatkarīgās partijās. Harmonija, kas izveidojas no šīs pārklāšanās, rodas dabīgi un neatkarīgi no teorijām un likumiem; “anarhiskā harmonija” - tā to dēvēja Keidžs. Pēc 50 gadu ilgas galvas dauzīšanas pret harmonijas sienu, Džons Keidžs bija atradis veidu, kā sienai vienkārši iziet cauri.

 Džeimss Pričets (James Pritchett)