Vīnes klasika | Mocarta Rekviēms

Dalībnieki

Ilze Grēvele-Skaraine, soprāns

Ieva Parša, mecosoprāns

Artjoms Safronovs, tenors

Edgars Ošleja, bass

Latvijas Radio koris

Sinfonietta Rīga

Diriģents Sigvards Kļava

Programmā: Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēms KV 626

Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēms ir viens no mūzikas literatūras noslēpumainākajiem, apbrīnotākajiem un biežāk atskaņotākajiem darbiem. Mocarta muzikālais testaments 19. gadsimtā izpelnījās lielu popularitāti, 20. gadsimtā tas nokļuva teju ikoniskā statusā. Spekulācijas par tā autorību un misticisma apvīto tapšanas vēsturi līdz galam nav skaidras arī mūsdienās.Dažas nedēļas pirms savas nāves 1791. gadā smagi slimo Mocartu apciemojis kāds noslēpumains svešinieks, pasūtinot sacerēt sēru mesu. Skaņdarba īstais pasūtītājs bija grāfs Francis Valzega, mūzikas mīļotājs un komponists, kurš ar Rekviēmu gribējis godināt savas mirušās sievas piemiņu, to uzdodot par savu skaņdarbu. Zināms, ka māņticīgajam un jau uz nāves gultas guļošajam Mocartam, kurš neko nenojauta par pasūtījuma patiesajiem nolūkiem, svešinieks esot asociējies ar paša nāves vēstnesi. Ap šo laiku viņš pabeidza Klarnetes koncertu, savu pēdējo instrumentālo skaņdarbu un operu “Tita žēlsirdība’’, kur rečitatīvu tapšanā esot palīdzējis Mocarta skolnieks, austriešu komponists Francis Zīsmeijers. Mocarts atgriezās pie Rekviēma, taču nepaspēja to uzrakstīt līdz galam. Volfganga sieva Konstance raizējās, ka pasūtītājs varētu nepieņemt nepabeigtu skaņdarbu un pieprasīt atmaksāt honorāru, tāpēc uzrunāja Mocarta skolnieku Franci Zīsmeijeru pabeigt Rekviēmu. No opusa 12 daļām pilnībā Mocarta komponēta ir tikai pirmā, pārējām atstātas skices – vokālās partijas, ciparotais bass un precīzas norādes par instrumentāciju. Nezināmu iemeslu dēļ Mocarts darbu pie septītās daļas Lacrymosa atlika – uzrakstītas tikai pirmās astoņas taktis un viņš uzreiz ķērās klāt pie astotās un devītās daļas, Domine Jesu un Hostias, kuras arī paspēja pabeigt. Pie Sanctus, Benedictus un Agnus Dei daļām Mocarta autogrāfs nav atrodams. Faktiski Rekviēmu var uzskatīt par Mocarta manuskripta rekonstrukciju ar Zīsmeijera spalvu.
Zināms, ka Mocarts Zīsmeijeram daudz spēlējis priekšā savu mūziku, viņi par to diskutējuši. Par to, cik daudz no Rekviēma pieder Mocartam vai Zīsmeijeram, diskusijas pastāvēs vienmēr, taču tās atkāpjas brīdī, kad šī partitūra atdzīvojas skaņās un ir skaidrs,ka Mocarta ģēnijs šeit bijis klātesošs.